Bieži vien kādā attīstības posmā bērni zaudē vēlmi mācīties, izvairās no uzdevumiem, un viņu sejā ziņkārību nomaina frustrācija vai vienaldzība. Kāpēc tā notiek? Un ko vecāks var darīt, ja vēlas atbalstīt bērna patstāvību un atbildību pret skolu?
Atbildes nav vienkāršas – bērna motivācija mācīties ir sarežģīts process, ko ietekmē bērna iekšējā pasaule, ģimenes vide un arī skolas apstākļi.
1. Bērnu motivācijas izpratne
Motivācija ir spēks, kas mūs virza uz noteiktu rīcību, dod gribu un enerģiju pārvarēt šķēršļus, sasniegt mērķus un apgūt jaunas lietas. Bērnu gadījumā motivācija izglītībai ir būtiska veselīgas attīstības sastāvdaļa. Bez motivācijas bērns mācās vien „tāpēc, ka jāmācās”, kas noved pie īstermiņa zināšanām, nepatikas pret skolu un zudušas mācīšanās prieka.
Pētnieki atšķir iekšējo motivāciju (bērns pats no sevis vēlas kaut ko uzzināt, viņu kas interesē) un ārējo motivāciju (uzvedība noteikta atlīdzības, soda vai apkārtējās vides spiediena dēļ). Ilgtermiņa attīstībai vissvarīgāk ir tieši iekšējās motivācijas stiprināšana. Tomēr bērniem abi veidi nereti savijas.
Bērna attīstība būtiski ietekmē to, kā dažādos vecumposmos tiek uztverta motivācija. Mazuļiem un pirmsskolas vecuma bērniem ir dabiska vēlme izzināt pasauli – viss ap viņiem ir jauns un aizraujošs. Kad bērns sāk iet skolā, motivācija var mainīties: parādās snieguma spiediens, salīdzināšana ar klasesbiedriem vai vilšanās neveiksmēs.
Kāpēc tad daži bērni uz skolu dodas ar prieku, bet citi ne? Bieži izšķiroša ir tieši viņu iekšējā motivācija. Cik lielā mērā viņiem ir iespēja patstāvīgi iesaistīties dažādās spēlēs, izvēlēties palīglīdzekļus vai lemt, kad un kuru mājasdarbu pildīt. Motivācija nav iedzimta īpašība – tā ir prasme, ko var attīstīt.
Iekšējā motivācija nozīmē, ka bērns kaut ko dara tāpēc, ka to uzskata par jēgpilnu vai aizraujošu. Tas var būt atklāšanas prieks, lepnums par jaunas prasmes apgūšanu, interese par konkrētu tēmu vai ziņkāre. Ārējā motivācija ir process, kurā bērns pilda uzdevumus atlīdzības dēļ (uzslava, saldums, jauna rotaļlieta) vai bailēs no soda (bāršana, televīzijas aizliegums, slikta atzīme).
Jāatceras, ka ārējā motivācija pati par sevi nav kaitīga – noteiktā attīstības posmā tā bērnam ir nepieciešama un parasti kalpo kā pārejas tilts iekšējās motivācijas veidošanai. Tomēr vecāki bieži pie tās pieturas pārāk ilgi, un bērns līdz iekšējai motivācijai nereti nemaz nenonāk.
Līdz ar vecumu pieaug vienaudžu grupas nozīme – klasesbiedri un draugi ietekmē bērna attieksmi pret skolu. Pubertāte un pusaudža gadi ir periods, kad motivāciju spēcīgi ietekmē emocijas un pretestība pret autoritātēm.
Atšķirības motivācijā izriet ne tikai no temperamenta, bet arī no vides, kurā bērns aug. Bērni, kuri mājās piedzīvo uzticēšanos un drošību, ilgāk saglabā vēlmi mācīties. Savukārt nepārtraukts spiediens, salīdzināšana vai nepamatoti pārmetumi viņu interesi apslāpē.
Vecākiem tas nozīmē galvenokārt atbildību: radīt atmosfēru, kurā bērns nebaidās kļūdīties.
2. Kā motivēt bērnu mājās
Bērni mācās galvenokārt atdarinot. Ja vecāki izrāda ziņkārību, priecājas par jaunām lietām un spēj aizrauties, šī „vēlēšanās mācīties” pārnesas arī uz bērnu. Arī attieksmi pret skolu un mācībām bērns visvairāk pārņem no mājām. Jums nav jābūt perfektiem vai jāzina viss. Svarīgi ir izrādīt interesi, nebaidīties kļūdīties bērna klātbūtnē un parādīt, ka mācīšanās nav tikai „nepieciešams ļaunums”, bet var būt prieka un piepildījuma avots. Lasiet kopā, apspriediet jautājumus, kas jums rodas, skatieties dokumentālās filmas vai, piemēram, risiniet mīklas.
Atbalstiet bērnu ar labvēlīgu vidi, kurā viņš var koncentrēties. Rakstāmgalds ar pietiekamu apgaismojumu, kvalitatīva gulta un vieta rotaļām bērniem ir svarīgi. Tāpat arī brīdis un telpa, kur mierā un klusumā var sakoncentrēties.
Patstāvības veicināšana ir viens no svarīgākajiem motivācijas aspektiem. Atbilstoši vecumam bērnam vajadzētu dot iespēju pašam plānot daļu savu pienākumu, organizēt darbu, sadalīt lielāku uzdevumu mazākos soļos u. tml.
Vecākam vairāk jāpalīdz ar jautājumiem, nevis padomiem: „Kā tu to gribētu izdarīt?” vai „Kas tev šajā izdodas? Ko tu mainītu?”.
3. Piemēroti palīglīdzekļi un aktivitātes motivācijas atbalstam
Dažādas aktivitātes un didaktiskās rotaļlietas palīdz bērnam trenēt un attīstīt dažādas prasmes – loģiku, sīko motoriku, valodu, matemātiku vai iztēli – dabiskā, nepiespiestā veidā. Pareizi izvēlēts palīglīdzeklis vai aktivitāte bērnam var būt kā tilts starp spēli un mācīšanos.
Pie piemērotām aktivitātēm, piemēram, pieder:
- Modeļu būvēšana, puzles vai 3D konstrukcijas
- Ēst gatavošana vai cepšana
- Dārzkopība (augšanas novērošana, sēklu skaitīšana, ieraksti dienasgrāmatā)
- Spēles „veikals”, „pasts”, „ārsts” (komunikācija, problēmrisināšana, matemātika)
- Eksperimenti ar ūdeni, „zinātniski” eksperimenti un vienkārša fizika mājās
- Dažādas galda spēles, kas vērstas uz vārdu krājumu, loģiku vai reakciju
- Došanās dabā, apvienota ar iepazīšanu vai dažādu lietu vākšanu (akmentiņi, kastaņi u. c.)
Tehnoloģijas ir tikpat dabiska mūsdienu bērnu pasaules daļa kā grāmatas un konstruktoru komplekti. Izvēloties kvalitatīvas lietotnes, digitālās spēles vai tiešsaistes kursus, sarežģītākas tēmas bērnam var padarīt saprotamas un aizraujošas. Populāras lietotnes ir Duolingo (valodas), Khan Academy (matemātika, dabaszinātnes), Scratch un Code.org (programmēšanas pamati), kā arī dažādas loģikas spēles planšetēm. Tomēr digitālajiem didaktiskajiem līdzekļiem nevajadzētu aizstāt fizisko mācīšanos, bet gan kalpot par piemērotu dažādojumu.
4. Rutīna, laika plānošana un motivācija
Bērni, kuru pienākumos ir regularitāte, spēj labāk koncentrēties un arī atpūsties. Kārtība mācībās palīdz mazināt stresu – bērns zina, kad pildīs uzdevumus, kad ir laiks rotaļām un kad var atpūsties. Sistēmiskums ir prokrastinācijas profilakse un sasteigta darbu pabeigšana pēdējā brīdī.
Iesakām atvēlēt pēcpusdienas laika blokus mācībām, pēc kuriem parasti seko laiks rotaļām un kustībai. Lielākiem bērniem būtu vēlams uzturēt savu plānotāju vai grafiku.
5. Darbs ar kļūdām
Bailes no neveiksmes bieži rodas no pieredzes mājās, kur tiek likts pārāk liels uzsvars uz sniegumu un nevainojamu rezultātu. Praktiski tas nozīmē: nekad nenonieciniet bērnu viena neveiksmes dēļ. Paskaidrojiet, ka arī pieaugušie neapgūst lietas uzreiz pirmajā reizē.
Pārvērtiet kļūdas no tabu par ikdienišķu tematu. Palīdziet bērnam analizēt kļūdas. Jautājiet: „Ko tu nākamreiz mēģinātu darīt citādi?”. Rezultāts nav perfekcionisms, bet gan spēja nepadoties un iet tālāk ar paceltu galvu.
6. Biežāk pieļautās vecāku kļūdas un kā no tām izvairīties
Viena no biežākajām kļūdām ir neatbilstošs spiediens – pārlieku lielas gaidas, nepārtraukta salīdzināšana vai uzsvars uz nevainojamību bērnu parasti demotivē, izraisa trauksmi un pretreakciju. Bērns nav mazs pieaugušais – viņa temps un mācīšanās stils ne vienmēr sakrīt ar mūsu priekšstatiem. Atcerieties: atzinību pelna progress, nevis perfekts rezultāts. Centieties nedraudēt ar liekiem sodiem par sliktām atzīmēm vai lēnāku tempu.
Nepārslogoiet bērnu. Pārāk daudz pulciņu, mājasdarbu vai nereālu gaidu var būt bērnam izsmeļoši. Tāpēc motivācijas sastāvdaļa ir arī iemācīt bērniem pareizi atpūsties, plānot laiku ne vien pienākumiem, bet arī rotaļām un sportam.
Nemēģiniet būt perfekti. Meklējiet ar bērnu jaunas pieejas, kopā sviniet panākumus un nebaidieties kļūdīties.