Bērns pēkšņi un intensīvi sāk raudāt brīdī, kad jūs izejat no istabas. Ja tas notiek bieži, viens no iespējamajiem skaidrojumiem ir separācijas trauksme. Separācijas trauksme parasti parādās jau zīdaiņa vecumā un ir dabiska bērna attīstības sastāvdaļa. Tomēr tā var būt stresa avots visai ģimenei.
Šī trauksme patiesībā ir spēcīgs emocionāls pārdzīvojums bērnam, kurš baidās no separācijas (atdalīšanās) no vecākiem vai tuviem cilvēkiem. Šajā rakstā skaidrosim cēloņus, izpausmes un veidus, kā risināt separācijas trauksmi bērniem.
Kas tieši ir separācijas trauksme un kad tā parasti rodas?
Separācijas trauksmi var definēt kā bērna bailes no atdalīšanās no tuvajiem un visbiežāk tā parādās, kad bērns tiek šķirts no mātes vai cita primārā aprūpētāja. Tā parasti parādās zīdaiņa periodā, ap 6.–8. dzīves mēnesi, kad bērns sāk vairāk uztvert apkārtni un labāk atšķir pazīstamus cilvēkus no svešiniekiem.
Ir zināms, ka separācijas trauksmes kulminācija ir ap pirmo dzīves gadu, un dažos gadījumos tā var saglabāties līdz 3–4 gadu vecumam. Attīstības gaitā tā pakāpeniski mazinās, taču intensitāte un ilgums būtiski atšķiras ne tikai atkarībā no vecuma, bet arī no bērna individuālajām īpatnībām.
No psiholoģiskā viedokļa tā ir dabiska bērna reakcija uz savas esamības un atkarības no vecākiem apzināšanos. Tas ir veselīgas emocionālās attīstības izpausme, kad bērns veido nozīmīgas emocionālās saites.
Kādas ir separācijas trauksmes izpausmes?
Visbiežākā un acīmredzamā izpausme ir raudāšana brīdī, kad vecāks aiziet. Zīdaiņiem un maziem bērniem tā izpaužas arī kā trauksmainība, nepieciešamība pēc nepārtrauktas mātes klātbūtnes, pārmērīga pieķeršanās un nemiers.
Vecākiem bērniem trauksme var izraisīt arī vēdera sāpes, galvassāpes, kā arī miega vai ēšanas traucējumus. Raksturīga ir arī bērna pretestība došanās uz bērnudārzu, pie vecmāmiņas vai citur bez vecākiem.
Ļoti izplatīta ir arī pieķeršanās rotaļlietām, segām vai mīkstajām mantiņām, kas bērnam sniedz drošības sajūtu un kalpo kā tuva pieaugušā klātbūtnes aizstājējs. Vecākiem vajadzētu rūpīgi vērot savu bērnu, fiksēt situācijas, kad parādās trauksmes pazīmes, un censties nošķirt, vai tā ir īstermiņa epizode vai ilgstoša problēma.
Kāpēc separācijas trauksme parādās tieši jūsu bērnam?
Bērns ar jutīgāku nervu sistēmu atdalīšanos var uztvert dramatiskāk. Liela loma ir arī ģimenes apstākļiem. Nozīmīgas pārmaiņas, piemēram, pārcelšanās, brāļa vai māsas piedzimšana, konflikti ģimenē vai došanās uz bērnudārzu var kļūt par separācijas trauksmes izraisītāju vai pastiprinošu faktoru.
Nav jābaidās, ka separācijas trauksme nozīmē, ka esat izdarījuši ko nepareizi. Tā ir dabiska attīstības fāze, ko lielākā vai mazākā mērā piedzīvo katrs bērns. Tomēr pastāv dažādi mīti un aizspriedumi, piemēram, ka trauksme ir tikai pārmērīgi sargājošu vecāku bērniem. Patiesība ir tāda, ka tas ir ļoti individuāls jautājums un drīzāk ir atkarīgs no paša bērna personības un temperamenta īpatnībām.
Kā palīdzēt bērnam tikt galā ar separācijas trauksmi?
Palīdz atklāta komunikācija, situācijas izskaidrošana vienkāršiem vārdiem, kā arī regulāru atvadīšanās un atgriešanās rituālu ieviešana. Šie rituāli ir svarīgi, jo bērns pie tiem pierod un situācija kļūst paredzama.
Ir noderīgi dot bērnam drošu priekšmetu (mīļāko rotaļlietu, mīksto mantiņu), kas būs viņa „draugs”. Attīstiet bērna spēju būt kādu laiku vienam. Sāciet ar īsiem intervāliem un tos pakāpeniski pagariniet.
Kā jau minēts iepriekš. Separācijas trauksme ir normāla. Profesionālu palīdzību meklējiet tad, ja bērna separācijas trauksme traucē ierasto ikdienu, ir ilgstoša vai pārāk intensīva. Centieties izvairīties no steidzīgas atvadīšanās, nepazūdiet slepus bez atvadīšanās, neignorējiet un nenonieciniet bērna jūtas. Separācijas trauksme ir dabiska, taču arī pārvarama.