Garlaicība bērniem spēj sagādāt rūpes gandrīz visiem vecākiem. Bērns staigā pa māju, nezina, ko darīt, sūdzas, ka viņam ir garlaicīgi, vai arī pārbauda vecāku pacietību ar visādām palaidnībām. Ilgstoša vai bieža garlaicība var negatīvi ietekmēt bērna attīstību, garastāvokli un arī attiecības ģimenē. No otras puses ir svarīgi saprast, ka ik pa laikam piedzīvota garlaicība bērnam noteikti nekaitē, gluži pretēji – tā var veicināt fantāzijas un radošuma attīstību.
Kāpēc tā rodas un kāpēc to ir svarīgi risināt?
Ko patiesībā nozīmē, kad bērns saka, ka viņam ir garlaicīgi? Garlaicība ir specifiska neieinteresētības, motivācijas zuduma un kopējā diskomforta sajūta, ko izraisa piemērotas stimulācijas trūkums. Bērni pret šo sajūtu ir īpaši jutīgi. To nosaka viņu dabiski lielā vajadzība pēc aktivitātēm, jauniem stimuliem un intensīvas mijiedarbības ar apkārtējo vidi.
Visbiežākais garlaicības iemesls parasti ir rutīna. It īpaši, ja bērns laiku pavada vienā un tajā pašā vidē (mājās, bērnudārzā, skolā), ar tiem pašiem stimuliem, rotaļlietām vai aktivitātēm atkal un atkal. Garlaicība rodas arī situācijās, kad bērns ir pārslogots ar pārmērīgi daudz vadītām aktivitātēm vai pārāk stingri organizētu laiku. Te paradoksālā kārtā veidojas frustrācija, ko izraisa nespēja pašam izvēlēties nodarbes.
Kā novērst garlaicību?
Vispirms ir vērts ievērot līdzsvaru starp organizēto un brīvo laiku. Papildus stabilam režīmam un plānotām aktivitātēm bērnam būtu jābūt pietiekami daudz telpas un laika savai spēlei, eksperimentēšanai un spontānai izmēģināšanai.
Praktiski ir arī nodrošināt regulāru vides maiņu – piemēram, pastaigas dabā, izbraucienus apkārtnē vai vienkārši telpas maiņu, kurā viņš pavada laiku. Tas bērnam sniedz svarīgus jaunus stimulus, kas novērš rutīnas un monotonijas sajūtas veidošanos.
Svarīgi ar bērniem atklāti runāt par garlaicību. Mācīsim viņiem uztvert šo sajūtu kā dabisku signālu, kas saka: „man vajag stimulus, man vajag kaut ko mainīt.” Mācīsim bērnu aktīvi risināt savas emocijas un piedalīties aktivitāšu izdomāšanā. Lieliski palīgi ir arī kvalitatīvas rotaļlietas, kas bērnu dabiski attīsta, izklaidē un vienlaikus rūpējas par viņa fizisko un garīgo attīstību. Montessori rotaļlietas, radošie komplekti vai galda spēles ir ideāli rīki profilaksei
Ko darīt, kad bērns sāk garlaikoties?
Ja esat to vecāku vidū, kurus biedē frāze: „Es šausmīgi garlaikojos!”, jūs noteikti neesat vieni. Kā pareizi reaģēt? Pirmkārt, izvairieties no ātra, automātiska risinājuma: piemēram, iedot bērnam rokās telefonu vai planšeti, ieslēgt televizoru vai pavēlēt: „nu tad dari kaut ko!”. Bērnam jāatgādina, ka garlaicība ir pilnīgi dabiska sajūta, ko laiku pa laikam piedzīvo visi, arī pieaugušie. Tādējādi jūs bērnu nomierināsiet un vienlaikus vedīsiet viņu uz to, lai viņš mācītos saprast savas sajūtas.
Pirmais svarīgais solis ir empātiski reaģēt: „Ā, es tevi saprotu. Redzu, ka tev vairs nekas nešķiet interesants. Kā tu domā, kāpēc tā ir tieši tagad?” Ja bērns jūt, ka jūs patiesi interesējaties, viņš vieglāk atvērsies un sāks runāt par savām sajūtām. Aktīva ieklausīšanās ir būtiska – bērnam ir svarīgi sajust, ka vecākiem viņa problēmas nav vienaldzīgas. Šī vienkāršā stratēģija bieži noved pie tā, ka bērns pats nonāk pie idejām, kā situāciju atrisināt, vai vismaz nomierinās.
Otrais solis – varat palīdzēt bērnam ar konkrētiem ierosinājumiem, neuzspiežot vienu vienīgu aktivitāti. Nedodiet bērnam garu sarakstu ar uzdevumiem, kas jādara, vienkārši īsi piedāvājiet dažas iespējas:
- „Kas tevi tagad aizrautu?”
- „Vai tev ienāk prātā kas tāds, ko vispār būtu vērts pamēģināt?”
- „Klausies, mēģinām kopā izdomāt kaut ko lielisku. Idejas rodas gan man, gan tev, tāpēc paskatīsimies, kurš nāks klajā ar labāku.”
- „Vai ir kaut kas, ko tu jau sen plāno, bet kāda iemesla dēļ līdz šim neesi pamēģinājis?”
- „Mēs varam mēģināt uzbūvēt bunkuru no segām, izvilkt galda spēles, vai arī tu labprātāk gribētu kaut ko izgatavot? Kā tu domā, kas būtu vislabākais?”
Neaizmirstiet, ka galīgo aktivitātes izvēli atstājat bērnam. Tā jūs ļaujat viņam izjust, ka viņš kontrolē notiekošo, un vienlaikus vedat viņu uz patstāvību.
Noslēgumā var teikt, ka, ja jūsu bērns izjūt garlaicību, nekrītiet izmisumā. Atcerieties, ka piemērota reakcija uz frāzi „man ir garlaicīgi” var būt iespēja kvalitatīvi pavadīt laiku kopā. Ja iemācīsieties reaģēt konstruktīvi, empātiski un mierīgi, jūs palīdzēsiet savam bērnam ne tikai uzreiz atrisināt konkrēto situāciju, bet vienlaikus arī mācīsiet viņam vērtīgas prasmes – patstāvību un emocionālo stāvokļu efektīvu pārvaldīšanu.