Vai jau ir pienācis īstais brīdis, kad varu atstāt bērnu vienu pašu?
Izvērtējiet vecumu, patstāvību un spēju reaģēt dažādās situācijās. Ne mazāk svarīgi faktori ir arī apstākļi mājās, apkārtējā vide un konkrētās ģimenes individuālie audzināšanas principi.
Saskaņā ar likumu vecākiem vai likumiskajiem pārstāvjiem vienmēr ir pilna atbildība par savu bērnu drošību un veselību. Papildus likumam lielu lomu spēlē arī bērna psiholoģiskā gatavība. Daži bērni ar atrašanos vienatnē tiek galā labāk nekā citi.
Tomēr ir labi bērnam uzticēties un mācīt patstāvību. Pārmērīga kontrole un nepārtraukta uzraudzība var novest arī pie negatīvām sekām, piemēram, samazinātas patstāvības, kautrīguma lēmumu pieņemšanā vai pašapziņas trūkuma. Līdzsvarota pieeja tāpēc veicina bērna veselīgu attīstību un viņa gatavību tikt galā ar dažādām situācijām.
Bērna, kas jaunāks par 6–7 gadiem, atstāšana bez uzraudzības ir ļoti augsts risks. No 8–10 gadu vecuma bērnu var īslaicīgi atstāt mājās vienu, bet tikai tad, ja konkrētais bērns jau droši apguvis pamata noteikumus un rīcību krīzes situācijās, ja ir sagatavoti vecāku kontakti un bērns ir skaidri instruēts, ko darīt dažādos gadījumos. Ir labi, piemēram, ar kaimiņiem vienoties, ka bērns ir mājās viens, lai viņi vajadzības gadījumā uzraudzītu.
Ja vecāku prombūtnes laikā notiek nelaimes gadījums vai tiek bojāts īpašums, vecāks var tikt pat sodīts par nepietiekamu uzraudzību. Tādēļ vienmēr ņemiet vērā sava bērna konkrētās spējas un psiholoģisko briedumu.
Bērna vecums ir būtisks faktors, lemjot par laiku bez uzraudzības. Kopumā ieteicams šādi:
- 6–8 gadi: Bērns var būt bez uzraudzības ne ilgāk kā dažas minūtes
- 9–12 gadi: Bērns ir jau patstāvīgāks, var pavadīt mājās viens 1–2 stundas. Tomēr nepieciešama iepriekšēja sagatavošana un atkārtota pārbaude.
- 13–15 gadi: Parasti bērns var palikt viens vairākas stundas vai pat ilgāk.
- 15 gadi un vecāki: Lielākā daļa pusaudžu jau labi tiek galā ar atrašanos vienatnē.
Tomēr nenovērtējiet par zemu bērna personīgo briedumu – katrs bērns ir individuāla personība, un vecums ir tikai aptuvens orientieris.
Ne tikai vecums nosaka, vai bērns drīkst būt mājās viens. Vērtējiet emocionālo gatavību – vai bērnam pastāvīgi nepieciešams kontakts? Kā bērns reaģē uz neparastām situācijām?
Svarīgas ir praktiskās iemaņas: Bērnam jāprot rīkoties ar telefonu, piezvanīt uz ārkārtas palīdzības tālruni, zināt mājas noteikumus (nevienam neatvērt durvis, rīkošanās ar elektroierīcēm u. tml.). Ja šajās prasmēs bērns vēl šaubās, nogaidiet.
Pozitīvs gatavības rādītājs ir mierīga bērna reakcija uz īslaicīgu atrašanos vienatnē bez trauksmes vai nedrošības. Bērnam vajadzētu aktīvi dot par sevi ziņu un zināt, kā rīkoties kritiskās situācijās.
Lēmumam atstāt bērnu bez uzraudzības vienmēr jābūt pārdomātam, pakāpeniskam un ar bērna piekrišanu. Atcerieties – patstāvība un uzticēšanās tiek veidota soli pa solim.